Tautas pedagoģija

Skola īsteno tautas pedagoģiju – tas ir sens un, tajā pašā laikā, jauns modelis, kur izglītības process tiek veidots, lai tas būtu piemērots skolēniem Latvijā šeit un tagad. Tajā var saskatīt līdzīgas iezīmes kā citās pedagoģijas skolās – Valdorfa/Šteinera pedagoģijā Vācijā un Montesori pedagoģijā Itālijā.

 

Audzināšanas mērķi tautas pedagoģijā

Miesā vesels, daiļa auguma, patīkama rakstura, dzīvespriecīgs cilvēks, kas:

  • prot raženi dzīvot – reizē labi un skaisti;
  • iztiku iegūst savā sētā ar ‘skaidru darbu’ un ‘gudru padomu’;
  • dzīvo saskaņā ar dabu;
  • apzinās, ka dievišķie spēki palīdz tikai tad, ja nevis bezdarbībā gaida atbalstu, bet pats aktīvi un krietni darbosies;
  • sadzīvē ievēro un kopj latviešu tikumus, pirmām kārtām, čaklumu, kas ietver sevī  visas pārējās garīgās vērtības;
  • ģimenē dzīvo saskanīgi, mīl bērnus, rūpējas par viņu audzināšanu, palīdzot apgūt savu un iepriekšējo paaudžu pieredzi;
  • ir labestīgs, izpalīdzīgs attiecībās ar citiem cilvēkiem, radiniekiem, kaimiņiem, aizstāv grūtdieņus;
  • vēršas pret apspiestību, optimistiski pauž pārliecību, ka „bargi kungi ilgi nevalda”.

Tautas pedagoģijai atbilstošās mācību un audzināšanas metodes:

  • ģimenes pavarda siltuma uzturēšana;
  • vaļsirdīgas sarunas;
  • pieaugušā paraugs;
  • iesaistīšana un atbalsts darbā;
  • pamudināšana;
  • rosinošas uzslavas;
  • tikumu kopšana;
  • sods kā rāšana, bāršana bez pārliekas bardzības – neniecinot, bet klusībā vēlot labu. Bāršanai tikai tad ir jēga, ja tā palīdz vainīgajam nodarīto apzināties, pārdzīvot, rada apņēmību laboties.

Tautas pedagoģija sakrīt ar humānās pedagoģijas centrālo ideju – bērns ir autonoma identitāte. Atbilstoši šai nostādnei, tiek izvirzīta prasība organizēt mācīšanos tā, lai bērna attīstībai un personības izaugsmei tiku radīti vislabvēlīgākie vides apstākļi un tiktu atbalstīta viņa pašrealizācija (tas ir, sava iekšējā potenciāla īstenošana).

Advertisements